Par mums raksta

 

Žurn„Saldo” Nr. 6 (12) 2005. gada aprīlis

 

Marina Berkule, Žanna Ludvika:

grāmatvedim acīs nedrīkst izdzist dzirksts

 

Marina Berkule un Žanna Ludvika ir sabiedrības ar ierobežotu atbildību Ludberks Bilance dibinātājas un valdes locekles. Tandēms, kas iemieso precizitāti un neizsmeļamu enerģiju. Sabiedrība sniedz grāmatvedības pakalpojumus. Šis bizness, kas rūpīgi auklēts un lolots kā pašu bērns, vēl ir mazulis –10 mēneši. Vecums, kad vēl tikai jāmācās piecelties kājās un iet. Šis ir laiks, kas prasa daudz rūpju un pacietības, tomēr nes arī neizmērāmu gandarījumu.

 

No augstskolas sola savā biznesā – tas nav viegls solis…

Žanna Ludvika (Ž. L.): Nekad neesmu gribējusi strādāt citu labā, vienmēr ir bijusi vēlme darīt visu pašai, tādēļ radās doma, ka jādibina sava grāmatvedības firma. Atbraucu ciemos pie Marinas, kura tobrīd bija vēl bērna kopšanas atvaļinājumā, un teicu: “Marina, esmu nolēmusi sākt biznesu.” Marina atbildēja: “Jauki! Malacis! Kādu? Vai tas būs skaistumkopšanas salons?” Teicu, ka ne – dibināšu grāmatvedības firmu, kopā ar viņu. Marinai atlika tikai padomāt un piekrist.

Marina Berkule (M. B.): Es nebiju plānojusi sākt savu biznesu. Domāju meklēt grāmatvedes darbu kādā komercsabiedrībā, jo jau pirms aiziešanas bērna kopšanas atvaļinājumā paralēli studijām visu laiku biju strādājusi par grāmatvedi. Tāda, lūk, sagadīšanās – īstais brīdis un ideja.

Ž. L.: Tā mēs sakām... Vēl tikai vajadzēja izdomāt nosaukumu, jo – kā nosauksi, tā arī dzīvosi. Rezultātā ir radies burvīgs nosaukums, kas ietver mūsu abu uzvārdus un savstarpējo sapratni, līdzsvaru un pat grāmatvedību.

 

Tātad visa pamatā bija ideja. Kas notika tālāk?

Ž. L.: Reģistrācijas dokumentu formēšana, telpu atrašana, datoru, programmatūras iepirkšana, sludinājumi, klientu meklēšana.

M. B.: Grāmatvedības pakalpojumu biznesā var iztikt bez lieliem ieguldījumiem – galvenais ir laba izglītība un grāmatvedības programma, tāpēc iekļāvāmies divos tūkstošos.

Ž. L.: Protams, neiztikt arī bez lielas vēlmes strādāt un ticības sev…

M.B.: …pārliecības par saviem spēkiem un neizsmeļamas enerģijas.

 

Kāpēc tomēr grāmatvedība?

Ž. L.: Man patīk dokumenti, cilvēki, skaitļi, darījumi. Tas ir tik interesanti! Mēs bieži ejam uz semināriem, un mani ļoti uztrauc, ka daudzi grāmatveži ir tik nomocīti, nelaimīgi un noguruši. Skaidri redzams, ka jauks un labs cilvēks, bet vienkārši nav īstajā vietā. Iespējams, kādreiz bērnībā viņam māte ir teikusi: “Paskaties uz mūsu kaimiņieni – grāmatvedi! Tik jauks darbs, laba alga. Ej, mācies par grāmatvedi, labs grāmatvedis vienmēr noderēs.” Un cilvēks ir izmācījies un strādā, bet viņš mokās, jo šis darbs nav viņa aicinājums, bet papīri tikai krājas un krājas. Nevajag sevi mocīt, ir jādara tas, kas patīk un padodas. Protams, dokumentu tiešām ir daudz…

M. B.: Galvenais ir neuzkrāt dokumentus. Ja tos uzreiz iegrāmato, tad tikai atskatoties redzi, ka to ir daudz, bet ikdienā pamani vien to, ka printerī atkal ir beidzies papīrs.

Ž. L.: Grāmatvedim acīs nedrīkst izdzist dzirksts, nedrīkst!

 

Vai atceraties pirmo klientu?

M. B.: Pirmā līguma parakstīšanu nevar aizmirst – tas bija pagājušā gada 3.augustā. Pirmais klients bija no paziņu vidus, kas arī nesen bija sākuši savu biznesu.

Ž. L.: Toties otrs klients mūs atrada pats. Tā pamazām izveidojās mūsu klientu loks. Mēs gan nevaram palielīties, ka esam tirgū jau 10 gadu. Šī frāze man vienmēr likusies ļoti pārliecinoša. Taču arī šiem uzņēmumiem kādreiz bija pusgadiņš un gadiņš. Ceru, ka arī mēs reiz varēsim atskatīties atpakaļ un priecāties par paveikto.

 

Vai nekad neesat domājušas, ka jāmet plinte krūmos un ka vieglāk būtu strādāt algotu darbu?

Ž. L.: Nē, es tā nedomāju. Iespējams, esmu pārāk liela optimiste un pozitīvi cenšos noskaņot arī apkārtējos.

M. B.: Reizēm šāda doma uzmācas, jo būt uzņēmējam ir sarežģītāk, nekā vienkārši strādāt algotu darbu un zināt, ka katru mēnesi tavā bankas kontā tiks ieskaitīta noteikta naudas summa. Sākot biznesu, jārēķinās ar to, ka sākumā var nebūt nekādu ienākumu, bet ir jāstrādā. Tomēr šo soli es nenožēloju.

Ž. L.: Neapšaubāmi, ir liels prieks, kad pirmo reizi izdodas strādāt  “pa nullēm”, un dubults prieks, kad sāk parādīties peļņa. Domāju, ka šobrīd mēs jau varam runāt par mazu, bet veiksmīgu biznesu, nevis par dārgu aizraušanos.

 

Vai starp grāmatvedības pakalpojumu sniedzējfirmām ir asa konkurence?

M. B.: Jā, nenoliedzami, konkurenti agresīvi reklamējas, izsaka vilinošus piedāvājumus, tomēr visi klienti, kas pie mums ir vērsušies, turpina izmantot mūsu pakalpojumus.

Ž. L.: Informācija ātri aiziet tautās, piemēram, lasi citas firmas reklāmu un pazīsti paša rakstīto. Es saprotu, ka vajag dalīties, bet citreiz tas sāp.

 

Vai esat pārdzīvojušas arī Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pārbaudes klientiem, kuriem jūs kārtojat grāmatvedību?

M. B.: Jā, protams. Kā es parasti smejos – ne ceturksni bez pārbaudes. Tomēr VID auditi līdz šim ir pagājuši bez problēmām un liekām emocijām, jo uzrēķini par nepareizu grāmatvedības uzskaiti vai nodokļu aprēķiniem nav bijuši. Katra šāda pārbaude tikai vairo klientu uzticību mums.

Ž. L.: Nevar noliegt, ka sākumā katra klienta sirdi grauž mazliet neuzticības – ja nu tomēr kaut kas netiek kārtots pareizi. Pēc šādām pārbaudēm visas šaubas izgaist. Ir gadījies, ka valsts institūcijas konstatē pārkāpumus mūsu klientu komercdarbībā, bet ne mūsu darbā.

M. B.: Klienti bieži brīnās: kā tā – atnākusi pārbaude? Tas liekas kā pārsteigums. Es vienmēr saku – protams, ka atnāks, kaut vai tematiskā pārbaudē. Tāpēc vienmēr ir jābūt tai gataviem.

 

Kas ir grūtākais jūsu biznesā – pārlaist katra mēneša 15.datumu, kad jāiesniedz visas atskaites klientiem?

M. B.: Viss nebeidzas ar 15.datumu. Arī pēc tam darba pietiek – kaut vai grāmatvedības uzskaites politiku rakstīšana klientiem.

Ļoti daudz robu, nepilnību ir tiesību normās, kas kavē biznesu, īpaši uzņēmējiem, kuri tikko sākuši biznesu, jo viņiem jāizpilda tieši tādas pašas prasības, kas lielajiem uzņēmumiem. Kā piemēru var minēt normas par PVN pārmaksas pārskaitīšanu uz citiem nodokļiem, kas šobrīd tiek veikta tikai pēc pārbaudes. Bet mazajam uzņēmējam katra diena un santīms ir svarīgs. Mums nav klientu, kuriem būtu nepieciešams zvērinātais revidents. Taču prasība mazajiem uzņēmējiem Uzņēmumu reģistrā iesniegt revidētus pārskatus, manuprāt, ir absurda. Revidenta atzinums mazajām sabiedrībām parasti ir formalitāte, kas neietver gada pārskata pārbaudi kaut vai tādēļ, ka šādam parastam revidentam nav nepieciešamo zināšanu. Revidentam ir jāsamaksā par darbu, jāietur no šīs samaksas visi nodokļi, jāsamaksā valsts nodeva, pagarinot viņa pilnvaru termiņus, pat ja revidents nemainās, – kopā sanāk summa, kas mazam uzņēmējam ir pietiekami būtiska.

Grūts parasti ir sadarbības sākums, kad uzņēmēji ir jāpārliecina, ka ir jāmaksā algas, jānosaka darbalaiks, jāaprēķina virsstundas, atvaļinājuma naudas, jāslēdz līgumi, pareizi jānoformē pirmdokumenti – lai pēc dokumentiem rastos precīzs priekšstats par sabiedrības darbību, ne tikai miglaina nojausma.

Ž. L.: Bieži trūkst disciplīnas. Ir svarīgi, lai dokumenti tiktu atnesti laikus, nevis martā par janvāri. Ja dokumenti ir, tātad tie kaut kur visu šo laiku ir glabājušies. Vēl es visiem uzņēmējiem silti iesaku padomāt, pirms rīkoties: piezvaniet, konsultējieties, nevis nolieciet savus grāmatvežus fakta priekšā. Vieglāk ir visu uzreiz izdarīt pareizi, nevis labot kļūdas.

M. B.: Vissāpīgāk ir dzirdēt argumentāciju, ka, piemēram, iepriekšējais grāmatvedis pieņēma arī dokumentus bez jebkādiem rekvizītiem un ka VID, pārbaudot neko neteica.

 

Nemitīgi tiek runāts par grāmatveža profesijas reglamentēšanu – attiecīgu tiesību normu izstrādi, grāmatvežu sertifikāciju. Kā uz to raugāties?

Ž. L.: Pilnībā piekrītu, ka šī profesija jāregulē valstiskā līmenī. Grāmatvedim tomēr ir liela atbildība, viņš var gan palīdzēt sabiedrībai attīstīties, gan novest to līdz maksātnespējai. Manuprāt, jebkuram grāmatvedim vajadzētu augstāko izglītību ekonomikā. Es neticu pārvērtībām – aizvakar biju šuvēja, vakar biju kursos, šodien esmu grāmatvede.

M. B.: Ar universitātes diplomu vien nepietiek, jo tā tomēr ir akadēmiska izglītība, ar kuru praksē ir par maz. Arī sertifikāts, manuprāt, nav zināšanu garants. Ir nepieciešama ilgstoša prakse dažādās nozarēs.

 

Kļūdīties ir cilvēcīgi, un jums nākas strādāt ar lieliem skaitļiem. Vai nebaida atbildība?

M. B.: Mēs esam apdrošinājušas savu atbildību: klients var iesniegt pretenziju, un mēs to nodosim apdrošināšanas sabiedrībai. Protams, pastāv arī pašrisks. Daudzi grāmatvedības pakalpojumu sniedzēji savu atbildību neapdrošina, bet mēs uzskatām, ka citādi ar savu minimālo pamatkapitālu nevaram klientiem pilnībā nodrošināt iespējamo zaudējumu atlīdzību.

Ž. L.: Jāatzīmē, ka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas polisi neviena apdrošināšanas sabiedrība nedos personai bez izglītības un bez darba pieredzes, tāpēc klientiem šādas polises esamība ir papildu garantija. Es to parasti salīdzinu ar automašīnu apdrošināšanu – cilvēks, kam nav autovadītāja apliecības, nevar apdrošināt savu atbildību.

Uzņēmēji bieži vien nav informēti par iespēju apdrošināt civiltiesisko atbildību, tāpēc daudzus mūsu klientus tas patīkami pārsteidz. Cilvēciskais faktors pastāv – neviens nav ideāls, tāpēc ir jānodrošinās. Diemžēl uzņēmēji savas grāmatvedības kārtošanu bieži uztic kaimiņienei vai radiniekam, kurš pabeidzis grāmatvedības kursus, pēc principa – tas tomēr ir savējais.

 

Uzņēmējam vienmēr ir jāizvēlas starp savu cilvēku, kurš diendienā visu savu laiku velta vienas sabiedrības grāmatvedības kārtošanai, un grāmatvedības firmu, kur parasti vienam grāmatvedim ir vairāki klienti. Kādi ir jūsu ieteikumi?

M. B.: Sabiedrībā, kurā ir vairāk nekā 30–50 cilvēku, ieteiktu algot savu grāmatvedi vai grāmatvežus, kuri varētu veikt arī citas finanšu un plānošanas funkcijas, jo tas noteikti būtu daudz ērtāk. Šādi uzņēmumi varētu pirkt, piemēram, iekšējā vai ārējā audita funkciju, lai pārliecinātos, ka ar uzskaiti viss ir vislabākajā kārtībā. Savukārt nelieliem uzņēmumiem pakalpojumu pirkšana sniedz ļoti daudz priekšrocību – nav nepieciešami datori, programmas, darba vietas, nevajag maksāt algu, algas nodokļus...

 

Kā veidojies jūsu tandēms?

M. B.: Mēs esam pavisam atšķirīgi cilvēki, tomēr viena otru lieliski papildinām. Mēs vienā solā sēdējām jau universitātē. Zinām, kas kurai labāk izdodas un kā dalīt darbu.

Ž. L.: Marina ir mūsu darba bite – kompetenta, skrupulozi izurbjas cauri visām tiesību normām, ir pedantiska, ļoti prasīga pret sevi un citiem, stingra, ātra.

M. B.: Žannā apvienojas enerģija un sabiedriskums, tāpēc viņa ir mūsu sabiedrisko attiecību seja. Ja es vairāk veicu kontroles funkciju grāmatvedībā, tad Žanna pārrauga biznesu kopumā – plānošanu, budžetu, reklāmu, pārdošanu –, un, kas nav mazsvarīgi, viņas pārziņā ir saziņa ar klientiem, kuri vēlas parunāt arī par biznesu un dzīvi, ne tikai grāmatvedību.

Ž. L.: Cilvēciskās attiecības arī ir ļoti svarīgas. Mēs neesam roboti. Cilvēks atnes dokumentus, bet tu redzi, ka viņu kaut kas nomāc, viņam vajag izrunāties. Parunājies šis cilvēks biroju atstās jau pavisam citā noskaņojumā un noteikti atgriezīsies. Ir liela atšķirība, vai klients satiek nomocītu grāmatvedi, kas, ieraudzīdams jebkuru dokumentu, krīt histērijā un citē virkni neizpildītu likumu normu, sīkāk neko nepaskaidrojot, vai optimistisku, sabiedrisku, atklātu speciālistu. Neuzspiežot savus noteikumus un ieklausoties cilvēkos, veidojas pavisam citas attiecības ar klientu.

M. B.: Ar biznesu ir tieši tāpat kā ar bērnu – vispirms viņš tevi zīž, bet, tikai paaugoties un nostājoties uz kājām, viņš var tev arī kaut ko dot. Nedrīkst domāt tikai par to, kā vairāk iegūt sev, – jādomā arī par to labo, ko mēs varam izdarīt cilvēkiem un sabiedrībai. Tas viss kādreiz atmaksājas.

Ž. L.: Arī problēmas mēs risinām kopā. Tā kā Marinai ir lielāka pieredze, viņa jautājumu izpēta, un tad es sāku uzdot jautājumus. Šajās diskusijās izkristalizējas gan nepilnības likumdošanā, gan sākumā nepamanīti fakti un ir iespējams atrast pareizo atbildi gandrīz uz jebkuru jautājumu.

 

Aprīlis grāmatvežiem ir traks mēnesis, jo jānodod gada pārskati. Bieži nākas dzirdēt, ka šajā laikā sanāk gulēt tikai katru otro nakti.

M. B.: Jā, aprīlis… Bet pirms tam bija janvāris, februāris un marts. Ja pēc decembra uzreiz nāk aprīlis, tad gan ir grūti visu paspēt.

Ž. L.: Bieži vien aprīļa pēdējās dienās no uzņēmējiem nākas dzirdēt prieka un sajūsmas pilnus saucienus: “Mana grāmatvede nodeva gada pārskatu!” Nu un? Cilvēks katru dienu ir sēdējis un darījis savu darbu. Grāmatvedim nevajadzētu veidot tādu auru ap sevi, ka visiem ir jājūtas priecīgiem, kad viņš beidzot, saskaitot 1 + 1, ir ieguvis 2, nevis 3. 

M. B.: Laiks ir jāplāno – mums ir arī ģimene un privātā dzīve. Savlaikus visu plānojot, var iekļauties parastajā darba laikā. Protams, ir izņēmumi. Aprīlis nav viegls mēnesis, jo šai laikā jānodod mēneša, ceturkšņa un gada atskaites. Tomēr darba dēļ nav nepieciešams veikt tādus varoņdarbus kā strādāt pa naktīm. Darbam ir jāsniedz gandarījums un prieks. To mēs visiem arī novēlam.